Kārlis Ulmanis

..1877 - ..1942

Kārlis Ulmanis

Kārlis Ulmanis dzimis 1877. gada 4. septembrī (23. augustā pēc vecā stila) Udzes kroņa pagasta (vēlāk Bērzmuižas, tagad Bērzes pagasts) “Pikšās” kā lauksaimnieka Indriķa Ulmaņa un Lizetes Ulmanes (dzimušas Līnberģes) trešais dēls. Skolas gaitas sācis Bērzes pagastskolā (1886.-1889.), pēc tam no 1889. gada - Aleksandra pilsētas skolā Jelgavā. No 1895. gada mācījies un 1896. gadā beidzis Jelgavas pilsētas valsts reālskolu. Tā paša gada rudenī devās uz Austrumprūsiju un 1897. gadā Tapiavā (tag. Gvardejska) beidza piensaimniecības kursus. Kopš 19. gadsimta beigām darbojās lauku buržuāzijas kooperatīvajās organizācijās, aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē un tā laika biedrību cīņā pret patvaldības režīmu. 1902. gadā sarīkoja pirmos piensaimniecības kursus Bērzē. Pēc tam vadījis piensaimniecības uzņēmumus Rīgā un Liepājā. Laikrakstu Zemkopis un Mājas Viesis līdzstrādnieks. 1902. gada rudenī sāka studēt lauksaimniecību Cīrihes Politehniskā institūta lauksaimniecības fakultātē (Šveicē). 1903. gada pavasarī atgriezies Latvijā, vasarā bijis Rīgas Latviešu biedrības piensaimniecības un lauksaimniecības kursu instruktors. Sākot ar 1903. gada rudeni, studijas turpināja Leipcigas lauksaimniecības institūtā (Vācijā), kuru kā agronoms beidza 1905. gadā. 1903. gadā ierosināja piensaimnieku sabiedrību dibināšanu un no studijām brīvajā laikā 1904. gadā nodibināja pirmās lauksaimniecības pārraudzības biedrības (Vidzemē) un lasīja lekcijas dažādos kursos. 1905. gada vasarā kļuva par Kauguru Lauksaimniecības biedrības piensaimniecības un lopkopības instruktoru un žurnāla Lauksaimnieks faktisko redaktoru. 1905.-1907. gada revolūcijas laikā K. Ulmanis publicēja rakstus periodikā, prasot izveidot latviskas skolas, 1905. gada decembrī tika apcietināts un uz vairākiem mēnešiem ieslodzīts Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas (1906. gada maijā) no ieslodzījuma, vairākus mēnešus strādāja par laukstrādnieku brāļa Jāņa Ulmaņa saimniecībā Šķibes pagastā. Tajā pašā gadā, lai izvairītos no otrreizēja aresta, caur Somiju un Zviedriju emigrējis uz Vāciju, kur no 1906. gada rudens līdz 1907. gadam bija skolotājs Annabergas lauksaimniecības skolā Saksijā. 1907. gada vasarā atgriezies Latvijā un izbraucis uz ASV, strādājis fermā, pienotavā Omahā Nebraskas pavalstī. Zināšanu papildināšanai 1908. gada janvārī uzsācis mācības Nebraskas lauksaimniecības skolā, 1908. gada februārī iestājās Nebraskas universitātes Linkolnas lauksaimniecības industriālajā koledžā Linkolnā (ASV), ko beidza 1909. gadā, iegūstot agronoma grādu, vēlāk palika kādu laiku šajā institūtā par lektoru. K. Ulmanis ASV darbojās arī kā saimniecisku organizāciju vadītājs. Strādājis par fabrikas pārzini piensaimniecības sabiedrībā Linkolnā, vēlāk piensaimniecības īpašnieks Teksasas pavalstī. Pēc cara valdības 1913. gada martā izsludinātās amnestijas K. Ulmanis tā paša gada rudenī atgriezās Latvijā un kļuva par žurnāla Zeme redaktoru (1914.-1916.), sarakstījis vairākas grāmatas par lauksaimniecību un darbojies kā Baltijas (bijušās Kauguru) lauksaimnieku biedrības Valmierā agronoms.

Pirmā pasaules kara laikā no 1915. gada darbojās Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā un bēgļu organizācijās (Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejā no 1915. gada, bija iesaistīts Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejā par darba nozares vadītāju). Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā Ulmani 1917. gada aprīlī ievēlēja Vidzemes Pagaidu zemes padomē, kura savukārt ievēlēja viņu par Vidzemes guberņas pagaidu komisāra vietnieku. Latviešu Zemnieku savienības izveidošanas (1917. gada aprīlī) iniciators un ievēlēts par partijas priekšsēdētāju (atradās šajā amatā līdz 1934. gada maijam). 1917.gada septembrī, sākoties vācu okupācijai, palicis Rīgā. Vācu okupācijas laikā 1918. gada pavasarī viņš bija Latviešu palīdzības komitejas priekšsēdētāja Andreja Krastkalna vietnieks un valdes loceklis, bet kopš 1918. gada jūnija kopā ar Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrības biroju pārcēlies uz Priekuļiem un nodibinājis Latviešu zemnieku atbalsta komiteju vācu okupētajai Vidzemei, bijis šīs organizācijas sekretārs. Aktīvi piedalījās latviešu politisko organizāciju sastādītā Demokrātiskā bloka darbībā. 1918. gada oktobrī atgriezies Rīgā. 1918. gada novembra vidū Zemnieku kongresā Valkā aicināja dibināt Latvijas valsti, 17. novembrī piedalījās Tautas Padomes sastādīšanā un tika ievēlēts Latvijas Tautas Padomē no Latviešu Zemnieku savienības, 18. novembrī piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanas aktā un Tautas Padomes sēdē tika ievēlēts par Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Šai amatā K. Ulmanis palika četrās valdībās līdz 1921. gada 18. jūnijam. Kauju laikā pret Bermonta karaspēku 1919. gada oktobrī brīvprātīgi iestājies Studentu bataljonā un, neraugoties uz 14. oktobrī gūto ievainojumu, ar savu nostāju veicinājis kaujas spēju saglabāšanu kritiskos apstākļos, par ko apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.

Saistītās galerijas

nav datu