1990ie

20. gadsimta pēdējo desmitgadi Rīga sagaidīja ar barikādēm ielās. Tās tika uzceltas, lai aizsargātu Latvijas Republikas Augstāko Padomi, Ministru padomes ēkas, Radionamu Doma laukumā, telefona un telegrāfa centrāli, tiltus, Radio un televīzijas centru Zaķusalā. 1991. gada 13. janvārī Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs D.Īvāns radiouzrunā aicināja Latvijas iedzīvotājus aizsargāt valsts stratēģiski svarīgos objektus un pulcēties Rīgā 11.novembra krastmalā plkst. 14.00 uz Vislatvijas protesta manifestāciju. Tajā piedalījās gandrīz pusmiljons cilvēku.
Interfronte un Latvijas kompartijas ortodoksālais spārns izveidoja Vislatvijas glābšanas komiteju, kura gatavojās pārņemt varu Latvijā. Kad politiskā situācija stabilizējās, barikādes Rīgā pakāpeniski sāka nojaukt.

1991. gada augustā Maskavā notika valsts apvērsums. Latvijas Republikas AP neatbalstīja pučistus un, izmantojot politisko situāciju, 23.augustā pasludināja Latvijas valsts neatkarību.
Rīga kļuva par atjaunotās neatkarīgās Latvijas republikas galvaspilsētu. Tika atjaunota Saeimas darbība, darbu uzsāka Ministru kabinets un Valsts prezidents ar sēdekli vēsturiskajā Rīgas pilī. 

Deviņdesmitie gadi Rīgā un visas valsts dzīvē bija ekonomiskās pārejas periods no PSRS laika plānveida saimniekošanas uz brīvo tirgu. Stāvokli pasliktināja gausā un slikti organizētā valsts uzņēmumu privatizācija, kas faktiski sākās tikai 1995. Līdz ar to rūpnieciskā ražošana strauji sašaurinājās, radās bezdarbs. Rīgas ielās parādījās ubagi. Ievērojams rīdzenieku slānis kļuva par maznodrošinātajiem.
1990. gados atsāka darboties arī pirmskara Latvijā iedibinātā Rīgas pārvaldes sistēma ar Rīgas Domi priekšgalā. Par pirmo Rīgas mēru pēc neatkarības atjaunošanas kļuva Andris Teikmanis.