1940ie

Četrdesmitajos gados dzīve Rīgā mainījās par 180 grādiem.
1940.g. 17. jūnijā Rīgā iebrauca Sarkanās armijas tanki. Rīgas Domes deputāta Kalnbērza rīcībā esot foto attēli, ka rīdzenieki tos esot sveikuši ar dzīviem ziediem.
Mūsu rīcībā diemžēl ir tikai fotogrāfijas, ka rīdzenieki ar ziediem sagaida vācu fašistiskos iebrucējus, kas okupēja Rīgu 1941. gada 1. jūlijā. Rīdzenieki vāciešiem sniedza ziedus (sviestmaizes un atspirdzinošus dzērienus) acīmredzot tādēļ, ka uztvēra tos, kā atbrīvotājus no komunistiskā terora, kas no 1940. līdz 1941. gadam bija parādījis visu savu padomju būtību jo spilgti, spīdzinot, slepkavojot un deportējot tūkstošiem ļaužu Rīgā un visā Latvijā.
Vācu okupācija bija traģiska lappuse ebreju tautas dzīvē. Ebrejus vajāja un iznīcināja. Tāpat uz Rīgu un tās tuvāko apkaimi (Biķernieki, Mežaparks) tika vesti ebreji no visas Eiropas un šeit iznīcināti.
1944.g. 13. oktobrī Rīgu atbrīvoja padomju armija.
Taču pēc atbrīvošanas tā Rīgu neatstāja turpmākos 50 gadus. No atbrīvotāja tātad pārtopot par okupantu.

Pēckara laiks bija smags posms rīdzenieku dzīvē. Tikai 1947. gada decembrī atcēla kartīšu sistēmu. Taču vienlaicīgi reformēja arī rubli un iekrājumi automātiski samazinājās vidēji 10 reizes. Tā kā bija sagrauta jebkāda uzticība rublim, turīgākie ļaudis centās uzkrāt zeltlietas vai citu stabilu mantību. 1949. gadā rīdzinieks dzīvoja šodienai, jo rītdiena varēja arī nepienākt.

Kopš 1947. gada kinoteātri sāka demonstrēt trīsdesmito gadu vācu un amerikāņu filmas no Berlīnes kinoarhīviem, kuras dēvēja par kara trofejām. Neraugoties uz cenzūras labojumiem, kas nereti sakropļoja to saturu līdz pat nepazīšanai, tās izrādījās neticami populāras. Līdz 1950. gadam uz PSRS ekrāniem izrādīja ne mazāk kā sešdesmit Rietumu filmas – parasti tās gan demonstrēja, neafišējot seansus. Par laikmeta kulta figūru un jaunatnes elku kļuva brīvais meža cilvēks Tarzāns amerikāņu sportista Džonija Veismillera atveidojumā.

Samaksājot piecus rubļus, Rīgas jaunieši varēja apmeklēt izglītības iestādēs un klubos rīkotos deju vakarus, kur spēlēja pārējā PSRS teritorijā aizliegtu mūziku. Laikā, kad Maskavas klubos tikko sāka atcelt aizliegumu dejot tango, Rīgas skolu pašdarbnieku ansambļi spēlēja pēdējo pirmskara gadu hitus. Pašā Rīgas centrā – pie 1. vidusskolas – reklamēja ballīti ar džeza orķestra "Kanādas piecīši" piedalīšanos. Tomēr "dzelzs priekškars" jau bija nolaists un pašdarbniekiem tas bija pēdējais pagrīdes brīvības gads. Nebija ilgi jāgaida, līdz sāksies "nacionālistu" un ebreju inteliģences vajāšana.