1930ie

Lai arī trīsdesmitos gadus pasaulē (arī Latvijā) ievadīja ekonomiskā krīze, 20.gs. trešā dekāde bija latviešu tautas attīstībā ļoti svarīgs laika posms. Tas bija laiks, kad pirmajā pasaules karā izpostītā valsts bija atjaunota, rūpniecība un tautsaimniecība sakārtota un tauta varēja baudīt pirmos sava darba augļus.
Tautas dzīves līmenis bija ievērojami pieaudzis, aiz vien vairāk ļaužu iegādājās automašīnas, palielinājās studējošās jaunatnes skaits, pieauga ne vien lauksaimniecības, bet arī rūpniecības preču eksports.
Mazizmēra fotoaparāts „Minox”, ko ražoja VEFs iznesa Latvijas vārdu visā pasaulē.

1931. gada 18. novembrī tika guldīts pamatakmens Brīvības piemineklim Rīgā. Pēc četru gada zažena darba to atklāja 1935. gadā. Brīvības pieminekli uzcēla par tautas brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem.
1932. 2. februārī Rīgā noslēdza Latvijas-PSRS neuzbrukšanas līgumu. PSRS pēc līguma parakstīšanas izturēja 8 gadu pauzi un piestādīja Latvijai ultimātu, kas beidzās ar Latvijas okupāciju.
 
1934. 15. maijā Kārlis Ulmanis veic bezasiņu valsts apvērsumu, pēc kā Latvijā tiek iedibināta autoritāra vara. Saeima tiek atlaista un trīsdesmito gadu nogalē Kārlis Ulmanis ir ne vien Ministru, bet arī Valsts prezidents, jeb vienā vārdā Vadonis.

Interesanti, ka 1935. gadā latviešu valoda tiek noteikta par valsts valodu.
No 1936. gada savukārt Rīgas laikrakstus sāk beidzot iespiest jaunajā drukā, līdz tam dominēja vecā, jeb gotiskā druka.

Rīgas arhitektūrā trīsdesmitie gadi ienesa vairākas būtiskas pārmaiņas. Parādījās Doma laukums. Līdz pat 1936. gadam Doma baznīcu ieskāva blīva apbūve. Kārlis Ulmanis izlēma, ka Rīgai jāatbrīvojas no gadu simtiem vecā vāciskā mantojuma un jātop par modernu Eiropas lielpilsētu ar savu nacionālo seju. Viduslaiku ēkas Vecrīgā tika noplēstas un to vietā uzbūvētas jaunas monumentālas celtnes (piemēram, Finanšu ministrija). 1938. gadā tapa Tiesu pils, kas šodien ir mājvieta Ministru kabinetam.