1920ie

Divdesmitie gadi Rīgā aizsākās un pagāja jaundibinātās Latvijas valsts zīmē.

1920. gada 27. maijā Satversmes sapulce pieņēma deklarāciju par Latvijas valsti un tās iekārtu.
11. augustā Rīgā tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju, kurā puses apņēmās ievērot valstu robežas uz mūžīgiem laikiem, kas Padomju Krievijas interpretācijā izrādījās 20 gadi.
Divdesmitajā gadā Rīgā tika nodibināts arī Latvijas Kultūras fonds.

1921. gadā jauno Latvijas republiku beidzot atzina starptautiski. Tas notika 26. janvārī. Lielvalstu sūtņi, pilnvarotie ministri Parīzē parakstīja Latvijas tiesiskās atzīšanas (de jure) grāmatu. Tā paša gada 22. septembrī Latvija tika uzņemta Tautu savienībā.

1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas republikas satversmi. Vasarā dienas gaismā pirmo reizi iemirdzējās Latvijas lats.
1922. gada 7. novembrī Lielās Oktrobra Socialistiskās revolūcijas gadadienā Latvijas 1. Saeima sanāca uz savu pirmo sēdi bijušajā Bruņniecības namā Jēkaba ielā.

Divdesmitajos gados Rīgu apmeklēja arī padomju dzejdaris Majakovskis, kas ieradies no bada pārņemtās Padomijas bija pārsteigts par Rīgas veikalos pieejamo pārtikas sortimentu. Neskatoties uz to, Latvija viņam neiepatikās. Majakovskim likās, ka tā ir pārāk maza un zaļa valstele, lai to ņemtu nopietni.
Rīdzenieki, nenoliedzami, dzīvoja pārticīgāk par sarkanā mēra plosīto kaimiņzemi, taču līdz turībai vēl bija tālu. Divdesmitajos gados iztikas minimums pēc Tautas ilabklājības ministrijas aprēķiniem Rīgā bija 99 santīmi dienā viegla darba darītājiem un 1 lats 90 santīmi ļoti smaga darba darītājiem.

Divdesmit piektajā gadā Rīgā regulāru darbu uzsāka Rīgas un visas Latvijas radiofons, kas ar pirmās ziņu diktores Mirdzas Ķempes (vēlākās okupācijas laikā pazīstama dzejniece) starpniecību informēja Latvijas ļaudis par jaunumiem pasaulē.