17. gadsimts

1600. gadā sākās karš starp Poliju-Lietuvu un Zviedriju. Rīgai šajā karā bija milzīga ekonomiska un stratēģiska nozīme. Zviedri vairākas reizes mēģināja ieņemt Rīgu, bet tikai 1621. gadā pēc mēnesi ilga aplenkuma Rīga kapitulēja Zviedrijas karalim Gustavam II Ādolfam. Apmaiņā pret kapitulāciju Zviedrijas karalis apstiprināja Rīgas privilēģijas, bet tai arī nācās uzturēt zviedru garnizonu. 1629. gadā zviedri ar poļiem noslēdza Altmarkas pamieru, kurš apstiprināja Rīgas iekļaušanu Zviedrijas sastāvā.

Šajā laikā Rīga bija kļuvusi par tiem laikiem moderni nocietinātu pilsētu. Pilsētu sargāja ne tikai viduslaiku mūri, bet arī vaļņi ar bastioniem un rondeļiem. Pilsētu apjoza ar ūdeni pildīts grāvis. 1621. gadā zviedri Pārdaugavā uzbūvēja t.s. Kobronskansti, kas aizsargāja Rīgu no Daugavas puses. 1608. gadā sāka veidoties arī Daugavgrīvas cietoksnis.

1656. gadā Rīga piedzīvoja vēl vienu aplenkumu. Drīz pēc zviedru-krievu kara sākuma Rīgai uzbruka cara karaspēks. Tomēr divu mēnešu laikā neko nepanākuši, krievi atkāpās.

Pēc poļu-zviedru kara Rīgai ar zviedru karali bija ļoti sarežģītas. Zviedrijas intereses bija pretrunā ar Rīgas privilēģijām, reizēm karalis atkāpās no tām. Turklāt Rīgai bija jāzvēr uzticība katram jaunajam Zviedrijas monarham, kuram savukārt bija jāapstiprina Rīgas privilēģijas. Rīga arī kļuva par Zviedrijas kases galveno ienākumu avotu, Rīgai bija katru gadu jāizdara lieli maksājumi. Tajā pašā laikā Rīga arī aizdeva naudu monarhijai un kļuva par tās kreditoru.

Visu 17. gadsimtu turpinājās arī iekšējās nesaskaņas starp patriciešiem un namnieku opozīciju, kas īpaši spilgti bija izpaudušās „kalendāra nemieros”. Ģildes prasīja revidēt tirdzniecības noteikumus jāveido kopēja pilsētas kase utt. 17.gs. 70. gados namnieku opozīcijas vadoņi Liderss un Plenijs iesniedza sūdzību par rāti Zviedrijas galmā. Karalis bija labvēlīgs namniekiem, jo cerēja mazināt Rīgas neatkarību. Tomēr 17.gs. beigās pieauga nesaskaņas ģilžu iekšienē un namnieku opozīcijas pretestība rātei apsīka.
Poļu-zviedru karš nodarīja lielu ļaunumu Rīgas pilsētai. Zviedru kuģi uzbruka tirdzniecības kuģiem un bloķēja Rīgas ostu. Visu 17. gadsimtu Rīgas tirdzniecības uzplaukuma un pagrimuma posmi saistāmi ar karadarbību reģionā. Kopumā palielinājās arējā tirdzniecība, eksports krietni pārsniedza importu. Visvairāk joprojām eksportēja labību, linus, kaņepājus, kokmateriālus. 1629. karalis Gustavs uzlika Rīgai licenci – muitu par visām eksporta un importa precēm. Šie maksājumi nodrošināja valsts kasi ar līdzekļiem, bet Rīgai no tā nesaņēma neko, tieši otrādi, tika kavēta tirdzn. attīstība.

17. gs. bija vērojamas pārmaiņas amatniecības attīstībā. Lai arī joprojām ar amatniecību pārsvarā nodarbojās cunfšu meistari, parādījās arī brīvmeistari, kuri ar speciālu atļauju varēja strādāt neiestājoties cunftē. Šajā laikā sāka parādīties arī pirmās manufaktūras. Pirmo – kokzāģētavu - nodibināja 1634. gadā. Cunftēm traucēja arī pašu noslēgtība. Meistaru un zeļļu skaits cunftēs bija stingri noteikts. Bieži vien zeļļiem bija gandrīz neiespējami kļūt par meistariem, jo cunftes prasīto „meistarstiķi” bija materiāli neiespējami uztaisīt. 17. gadsimtā sākās zeļļu nemieri – viņi bija neapmierināti ar darba samaksu, darba stundām un zeļļu apvienību atkarību no meistariem. Zeļļi organizēja streikus un meistaru boikotus.

Karu un tiem raksturīgo sērgu un bada rezultātā 17. gs. samazinājās iedzīvotāju skaits. Pilsētā dzīvoja ap 10 tk. cilvēku. Higiēnu uzlaboja ūdensvada ierīkošana 1663. gadā. Nocietinājumu paplašināšana veicināja priekšpilsētu veidošanos.

Izglītības iestādes pēc poļu-zviedru kara stingrāk pakļāva rātes kontrolei, tās kļuva laicīgas. Dibināja arī vairākas jaunas skolas. 1675. gadā tika dibināts Kārļa licejs – augstskola, kas sagatavoja mācekļus tālākām studijām universitātēs. Te mācījās arī nākamie ierēdņi.  
1681.g. sāka iespiest pirmo regulāro laikrakstu Rīgā „Rigische Novellen”.