12. gadsimts

Rīgas pirmsākumi meklējami jau 11. – 12. gs. Šajā laikā pieauga Daugavas kā tirdzniecības ceļa nozīme, tās krastos radās jaunas apmetnes un tirdzniecības vietas.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Rīgas teritoriju apdzīvojuši galvenokārt Daugavas lejtecē dzīvojošie līvi, Kurzemes ziemeļu daļas iedzīvotāji vendi vai pārkuršotie līvi (atrastās zemgaļu, latgaļu un sēļu senlietas, iespējams, liecina arī par šo tautību klātbūtni) , kuri dzīvojuši ciemos. Viens ciems atradies Daugavas piekrastē starp tagadējo Kaļķu un Mārstaļu ielu, otrais – pie senās ostas Rīgas upes lejasgalā (mūsdienu Alberta laukuma vietā). Ciemus veidojušas nelielas sētas, savstarpēji norobežotas ar stāvkoku žogiem. Koka guļbūves tehnikā celtās ēkas apsildītas ar māla kleķa vai akmens krāvuma krāsnīm un pavardiem. Bez dzīvojamā nama katrā sētā bijusi arī saimniecības celtne – klēts un segta mājlopu novietne. Piebūves pie ēkām izmantoja kā amatnieku darbnīcas. Katra ciema teritorija bijusi apmēram 3 ha. Iedzīvotāji nodarbojušies ar zvejniecību, dravniecību, lopkopību un amatniecību – metāla, koka, dzintara un kaula apstrādi. Par zvejniecības īpašo nozīmi liecina atrastie tīklu pludiņi, žebērkļi, harpūnas, murdi, makšķerāķi. Daļai tīklu pludiņu ir īpašumzīmes. Dravniecība nodrošināja iedzīvotājus ar medu, kuru lietoja gan kā saldinātāju, gan kā ārstniecības līdzekli un vasku, kuru izmantoja sveču liešanai. Daudzi atradumi liecina par tirdzniecību ar seno Krievzemi un Rietumeiropu (stikla trauki, šīfera galodas, ornamentētas bronzas bļodas, vadmalas gludināmie akmeņi u. c.)
Zem celtņu pamatiem atrasti ziedojumi. Pēc latviešu tautas ticējumiem celtnes pamati ir jānodrošina prêt visu ļauno, kas varētu kaitēt mājas iedzīvotājiem. Rīgas 12. gs. ciemu ēkās atrasti priežu mizas tīklu pludiņi, koka rituāla nūjiņas ar iegrieztu stilizētu cilvēka galvu un bronzas kaklariņķis, kā arī dzīvnieku un to daļu ziedojumi – zirgu, govju galvaskausi, āža ragi.

12. gs. 70 – os gados aizsākās vācu tirgotāju braucieni uz Rīgu. Ir dažādi uzskati par viņu ierašanos :
1) nejauša iemaldīšanās Daugavas grīvā;
2) mērķtiecīgas Austrumu politikas rezultāts.
Latviešu Indriķis (Henricus de Lettis) savā Livonijas hronikā raksta, ka vācu tirgotāji “saistīti draudzīgām saitēm ar lībiešiem.” Vācieši cerēja lēti iepirkt vasku un zvērādas. Skandināvu vikingi savus sirojumus bija beiguši un tāpēc konkurence bija maza. Rīgas vācu apmetnes straujajai izaugsmei jāpateicas tirgus vietai pie izdevīgas dabiskās ostas Rīdzenes upes grīvā. Arheoloģiskajos izrakumos konstatēts 50 m plats un 3 -5 m dziļš akvatorijs. No trim dažādos laikos atrastajiem kuģu vrakiem īpaši jāmin 11, 4 m garais ozolkoka kuģis (t. s. Rīgas kuģis), kurš 1939. atrakts apmēram 7 m dziļumā zem ielas līmeņa.
Ap 1184. g. Daugavas grīvā ierodas mūks un vēlākais bīskaps Meinhards, lai vietējiem iedzīvotājiem sludinātu kristīgo ticību un no Gotlandes aicinātiem amatniekiem liek celt pili un baznīcu Ikšķilē. Hronika vēsta, ka viena piektā daļa līdzekļu pils celtniecībai devis Meinhards. Kad 1196. g. Meinhards mirst, par bīskapu ieceļ kāda Vācijas klostera abatu bertoldu. Lībieši atteicās viņu pieņemt un tad Bertolds “atgriezās ar karaspēku uz “Rīgas vietu” (locum Riga) un apspriedās ar savējiem ko darīt. ”. 1198. g. 24. jūlijā pie Rīgas kalna notika vēsturiskā kauja, kurā lībietis Imauts nodur bīskapu Bertoldu, kaut arī kaujā vācieši gūst uzvaru. Kad krustneši bija aizbraukuši atpakaļ uz Vāciju, lībieši 1199. gadā nolemj, ka “ikviens garīdnieks, kas paliks viņu zemē, tiks sodīts ar nāvi.” Tāds pats liktenis gaidīja arī vācu tirgotājus, bet viņi dodot bagātīgas dāvanas lībiešu vadoņiem, atpirkās. 1200. g. bīskapa Bertolda vietā ierodas Brēmenes arhibīskapa radinieks Alberts Bukshevdens, kurš vispirms devās uz Ikšķili, kur, neskatoties uz lībiešu lēmumu, vēl uzturējās garīdznieki.