16. gadsimts

16. gadsimts Rīgai bija ekonomiska uzplaukuma un politisku un reliģisku pārmaiņu laiks.

16. gs. pirmajā pusē turpinājās Rīgas cīņa ar tās feodālajiem senjoriem - Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni. Jaunu sparu šī cīņa ieguva 16. gs. 20. gados, kad Rīgā sākās reformācija. To vadīja mērenais Silvestrs Tegetmeijers un radikālais Melhiors Hofmanis. Reformācijas idejas Rīgā guva plašu atbalstu. Rāte saskatīja iespēju atbrīvoties no arhibīskapa virskundzības un arī atbalstīja reformāciju. Arhibīskapi, it īpaši Johans Blankenfelds (1522.-1528.), protams, tai pretojās, kas noveda pie konfliktiem ar rāti un pat baznīcu demolēšanas 1524. gadā. Ordenis šajā konfliktā nostājās Rīgas pusē, mestrs 1525. gadā pat atcēla Salaspils līgumu, līdz ar to arhibīskaps zaudēja politisko varu pār Rīgu. 10 gadus vēlāk Livonijas ordenis atzina arī ticības brīvību Rīgā. Konflikti beidzās tikai 1546. gadā, kad arhibīskaps atzina ticības brīvību Rīgā, bet Rīga atkal kļuva par viņa vasali.

1558. gadā sākās Livonijas karš. Livonijas ordenis bija vājš un 1561. gadā sabruka. Tā kā abi Rīgas senjori zvērēja uzticību Polijas karalim, arī Rīga teorētiski nonāca katoliskās Polijas – Lietuvas sastāvā, tomēr praktiski tai nebija spēku, lai Rīgu ieņemtu un kontrolētu, tāpēc visu atlikušo kara laiku Rīga bija brīvpilsēta – bez virskungiem. Tikai 1582. gadā Livonijas kara beigās Rīga piekrita zvērēt uzticību Polijas – Lietuvas karalim, saglabājot visas savas tirdzniecības privilēģijas.
16. gadsimtā pastiprinājās cīņa starp Rīgas dižciltību, kuru pārstāvēja rāte, un ģildēm un cunftēm, kas pārstāvēja namniekus, par varu Rīgā. Tās kulminācija bija t.s. „kalendāra nemieri” no 1584. līdz 1589. Nemieru iegansts bija nupat ieviestais, katoļu lietotais Gregora kalendārs. Kad rāte ieviesa kalendāru arī Rīgā, namnieki uzskatīja to par nodevību reformācijai un organizēja sacelšanos pret rātes varu. Tās vadoņi bija Mārtiņš Gīze, Hanss Brinkens u.c. Sākumā namnieki guva panākumus un nobīdīja rāti no varas, bet pēc Polijas karaļa iejaukšanās, nemieri cieta neveiksmi un rāte atguva varu Sacelšanās vadoņus sodīja ar nāvi.

Ražošanas attīstība Austrumeiropā un preču cenu pieaugums 16. gs. kļuva par iemeslu ārējās tirdzniecības uzplaukumam. Paplašinājās tirdzniecības sakari ar Rietumeiropu un Krieviju. Palielinājās sāncensība ar citām Hanzas pilsētām, kas stipri mazināja Hanzas nozīmi. No Rīgas eksportēja galvenokārt linus un labību, kā arī kokmateriālus, kaņepes un kaņepājus, pelnus un darvu. Importēja sāli, vadmalu, koloniju preces. Tirdzniecības rezultātā Rīgā uzkrājās milzīgs daudzums skaidras naudas. Tirgotāji sāka izsniegt aizdevumus preču piegādātājiem.
Uzplaukuma rezultātā bija vērojams arī iedzīvotāju skaita pieaugums. 16. gs. 2. pusē Rīgā dzīvoja 12 – 16 tūkst. cilvēku. Sākās intensīvāka apbūve aiz pilsētas mūriem. Samazinājās vācu tautības iedzīvotāju īpatsvars pilsētā. Arī kultūras dzīvē bija vērojamas pārmaiņas.

Reformācijas ietekmē Pētera un Doma skolas kļuva laicīgas. 1524. izveidojās Rīgas pilsētas bibliotēka. 1588. gadā nodibinājās Nikolaja Mollīna grāmatspiestuve. Pēc reformācijas uzvaras sākās t.s. „raganu prāvas”. Buršanā apsūdzētos pārbaudīja necilvēcīgos veidos, tad spīdzināja un sadedzināja uz sārta. Tajā pašā laikā izplatījās arī humānisma idejas. Rīgā dzīvoja un darbus rakstīja B. Valdiss, D. Hīlhens un citi humānisti.