13. gadsimts

1201. gadā bīskaps Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgu,  jo savu līdzšinējo rezidenci uzskatīja par nedrošu ( vācu kuģiem ceļā uz Ikšķili bija uzbrukuši lībieši ). Lībiešu ierādītajā vietā sāka celt ēkas un jau 1202. gadā Rīgā ieradās pirmie vācu namnieki. Bīskaps Alberts kļūst par pilsētas senjoru un viņa varu pārstāv dogts  (advocatus ), kura uzdevums ir spriest tiesu. Bīskaps Alberts 1202. gadā dibināja Zobenrāļu ordeni ( fratres militae Christi ), kas kļūst par Rīgas bīskapa vasali. Lai uzturētu labas attiecības ar vācu tirgotājiem, bīskaps Alberts piešķīra viņiem tiesības, kādas pastāvēja Visbijas pilsētā Gotlandē ( pilsētas tiesības ).

No 1203. g. sākas baltu, igauņu, krievu uzbrukumi Rīgai. Visbīstamākais esot bijis 1210. g. kuršu uzbrukums Rīgai, kura atvairīšanas dienu 13. jūliju ( Sv. Mārgrietas dienu) turpmāk svinēja. Rīga kļūst par nozīmīgāko ekonomisko un tirdzniecisko centru Baltijā. 1217. g. bīskaps Alberts lūdz Dānijas karaļa Valdemāra otrā palīdzību igauņu pakļaušanā, par to apsolot arī Rīgas pilsētu. Rīdzinieki bīskapa varas mazināšanos izmantoja savās interesēs un Dānijas karaļa varas pārstāvim bruņiniekam Gotšalkam Rīgā nostiprināties neizdodas. Sākot ar 1226. g. pilsētas iedzīvotāju sapulce ievēl rāti – pilsētas padomi, kura kļust par augstāko pārvaldes orgānu ( arī tiesas lēmēju un finanšu pārraudzītāju). Rīga izveido savu ģerboni un karogu ( balts krusts un melna pamata ).

Bīskaps Alberts panāk Dānijas karaļa atteikšanos no Rīgas, bet par bīstamu konkurentu jau ir kļuvis Zobenbrāļu ordenis un arī paši rīdzinieki cenšas saglabāt savu patstāvību. Lai risinātu konfliktu, Rīgā 1225. g. ierodas pāvesta kūrijas vicekanclers Modenas Viļums. Galvenais rīdzinieku guvums ir 1211. g. piešķirto Gotlandes tiesību attiecināšanu uz visiem namniekiem.

Pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules kaujā pretenzijas uz Rīgas pilsētu izvirza jaunizveidotais Livonijas ordenis. Lai nepieļautu feodālo senjoru nostiprināšanos, rāte pieņem lēmumu, ka gruntsgabalus Rīga var pārdot tikai namniekiem.
60. – 70. g. saasinās attiecības starp ordeni un arhibīskapu ( 1269. g. ordenis arestē arhibīskapu Albertu otro Suerberu ). Pēc atbrīvošanas 1271. g. Alberts otrais un vēlāk arī viņa pēcteči meklē rīdzinieku atbalstu. Rīgas pilsēta sūdzējās pāvest kūrijai Romā, ka Livonijas ordenis tracē tirdzniecības attīstību ( ordeņa brāļi ņemot muitas no rīdzinieku precēm un paši tirgojoties ). 1297. g. konflikts pārauga karā ( 1297. – 1330. g. )

Pilsētas ekonomiskais pamats bija tirdzniecība. 1282. g. Rīga iestājas Hanzā. Galvenie tirdzniecības partneri bija Lībekas tirgotāji un holandieši, galvenās eksportpreces - vasks un zvērādas, lini un kaņepāji. Importpreces – audumi, siļķes, sāls, vīns un alus, metāli. Rīgas amatniecība bija samērā sīki specializēta, cestures avotos galvenokārt minēti – kalējji, maiznieki, miesnieki, metālapstrādātāji, drēbnieki, kurpnieki u.c. Amatnieki bijas apvienoti cunftēs, kuras iespējams, sāka veidoties jau 13. gs. Sadzīves unkultūras tradīcijas spilgti izpaudās kopīgu svētku svinēšanā. 1211. g. pie Doma baznīcas dibināta pirmā skola, kura mācības notika latīņu valodā . Noteicošie stili arhitektūrā – romānika un gotika.

Pēc 1211. g. rīdzinieki apvienojas ģildēs, pirmās – Svētās trīsvienības un Svētā krusta ģilde. 13. gs. beigās izveidojās Melngalvju brālība ( neprecētu ārzemju tirgotāju apvienība, kuras patrons bija sv. Maurīcijs ).